Sēklu lološana


 


Līga Lepse, Anitras Toomas rediģēts
Kas ir mantotie kultūraugi? 


Latvijā vismaz no 20.gs. 90.gadiem

Kas IR mantotie kultūraugi:
1 – ar mērķi un nolūku tiek audzēti saimniecībā vai ģimenē ilgstoši (vismaz 30 gadus), pašiem iegūstot sēklas vai veģetatīvo pavairojamo materiālu (piemēram, sīpolus)
2 – to sēklas tiek regulāri ievāktas nesekojot striktām šķirņu uzturēšanas instrukcijām, vadlīnijām
3 – no citas personas vai ģimes iegūti kultūraugi, kas atbilst augšminētajiem kritērijiem, un kam varam norādīt izcelsmes sākumu (no kā iegūti)
Kas NAV mantotie kultūraugi:
1 – oficiāli reģistrētas šķirnes (Latvijā vai citviet pasaulē), ar nosaukumu, kaut arī to sēklas vai pavairojamais materiāls tiek iegūtas saimniecībā kādu noteiktu laika posmu (īsāku kā 30 gadi)
2 – īslaicīgi ģimenē vai saimniecībā ataudzēti kultūraugi

Īsais apraksts
Kultūraugi ir augi, kas mērķtiecīgi tiek audzēti apstādījumos, dārzos, tīrumos un zālājos. Tie ir gan dekoratīvie augi, gan dārzeņi un augļaugi, kā arī kartupeļi, graudaugi, zālaugi, ārstniecības augi un garšaugi. Kultūraugi gadsimtu gaitā ir mainījušies un pilnveidojušies, bet daudzi diemžēl zuduši. Ir tik vienkārši ik pavasari lielveikalā garāmejot paķert koši apdrukātas sēklu paciņas – kurš vairs ķēpāsies ar sēklu audzēšanu un uzglabāšanu? Tā izzūd dažādu Latvijas novadu augsnēm un klimatam piemērojušies kultūraugi. Bet, lai iegūtu ražu no viegli nopērkamo importa šķirņu augiem, nereti nākas lietot daudz pesticīdu un mēslojuma. Šis viens no iemesliem, kāpēc mums ir jāparūpējas par mantoto kultūraugu saglabāšanu un nodošanu nākamajām paaudzēm.
Valstiskā līmenī visas Latvijā izveidotās kultūraugu šķirnes un vērtīgākās līnijas tiek glabātas Latvijas Kultūraugu gēnu bankā. Taču novārtā palikuši tautā uzturēti, paaudžu paaudzēs audzēti un uzturēti kultūraugi, kas dod gana labas ražas, ir izturīgi pret kaitēkļiem un slimībām. Tāpēc mantotos kultūraugus noteikti vajag saglabāt, jo šie augi ilgstoši ir ataudzēti un atlasīti labākie īpatņi, kas piemērojušies Latvijas klimatam un augsnēm, jo evolucionē līdzi mainīgajiem apstākļiem.
Par mantotiem kultūraugiem uzskatāmi tādi kultūraugi, kas ilgstošā laika periodā (vismaz 30 gadu jeb vienu paaudzi) tiek audzēti vai ataudzēti noteiktā teritorijā, saimniecībā, dzimtā vai ģimenē.
Oficiāli reģistrētās dārzaugu šķirnes, kas tiek pavairotas vai no kurām ievāc sēklas saimniecības vai ģimenes mērogā, neietilpst mantoto kultūraugu saimē.

Izvērstais apraksts
Latvijas Zinātņu akadēmijas terminu skaidrojošajā vārdnīcā “kultūras mantojumam” dota šāda definīcija: “Kultūras mantojums ir cilvēka garīgās darbības liecība materiālā vai nemateriālā formā. Tas ietver mākslinieku, arhitektu, mūziķu, rakstnieku un zinātnieku, kā arī anonīmu autoru darbus, cilvēces gara izpausmi un vērtību sistēmu, kas dzīvei piešķir jēgu.” Manuprāt, šī ir ļoti trāpīga definīcija, kas izskaidro arī mantoto kultūraugu termina būtību.
Kultūraugi ir augi, kas ar nolūku un mērķtiecīgi tiek audzēti pagalmos, dārzos, tīrumos un pļavās. Tie ir dekoratīvie augi, dārzeņi, augļaugi, kartupeļi, graudaugi, zālaugi, ārstniecības augi un garšaugi. Viss, kas cilvēku baro gan miesiski, gan garīgi, gan emocionāli. Latviešu sētā jau izsenis ir audzēti visi šie augi. Tie gadsimtu gaitā ir gan mainījušies un pilnveidojušies, gan arī zuduši. Latvijas teritorija vienmēr atradusies rietumu un austrumu krustcelēs: gan vācu, gan zviedru, kā arī poļu un krievu laiki – tie visi ir devuši nozīmīgu ieguldījumu kultūraugu daudzveidības jomā, jo vienmēr, kad mainījās vara, piļu un muižu dārznieki sev līdzi veda ierastos kultūraugus. Šeit tie vai nu neizdzīvoja, vai arī adaptējās, krustojās, vairojās, tika veikta apzināta vai neapzināta izlase, un tā mēs esam tikuši pie milzīgi liela mantojuma. Bet mūsdienu globalizācija dara savu, neticamā ātrumā izzūd vietējie kultūraugi. Tāpēc mums ir jāuzņemas atbildība un rūpes par mantoto kultūraugu saglabāšanu un nodošanu nākamajām paaudzēm.
Valstiskā līmenī visu Latvijā izveidoto un pieejamo kultūraugu šķirņu sēklas tiek glabātas atbilstoši starptautiski izstrādātai metodikai Latvijas Kultūraugu gēnu bankā, līdz pat 30 un vairāk gadu, tik ilgi, kamēr oficiāli reģistrēto šķirņu un līniju sēklas saglabā dīgtspēju. Tad sēklas tiek ataudzētas un atkal ievietotas saldētavās uz vairākiem gadu desmitiem. Bet mantotie kultūraugi ir atstāti novārtā. Ko darīt ar tiem? Kā tos saglabāt un vai tas ir svarīgi?
Bez emocionālās un garīgās vērtības mantotajiem kultūraugiem ir nepārvērtējami liela bioloģiskā vērtība, jo tie gadu desmitiem iedzīvojušies dažādos ģeogrāfiskos un klimatiskos apstākļos (piemēram, Liepāja vai Alūksne ir gana atšķirīgas vietas raugoties no augu augšanas viedokļa). To spēks ir gēnos, kas nodrošina spēju pārvarēt tieši šīs vietas kritiskos apstākļus vai īpatnības (augsne, vēji, salnas, u.c.). Bet galvenā vērtība – ilgstoši tiek ataudzēti un atlasīti labākie īpatņi, kas izturīgi gan pret vēlām pavasara salnām, agriem rudeņiem, klimata pārmaiņām, kā arī pret slimībām un kaitēkļiem. Mantotie kultūraugi evolucionē līdzi dažādajām pārmaiņām. Ja tā nebūtu, kāpēc gan tādus augus īpaši lolot?
Par mantotiem kultūraugiem var nosaukt tos augus, kas ilgstošā laika periodā (vismaz 30 gadi jeb paaudze) tiek ataudzēti kādā teritorijā, saimniecībā, dzimtā vai ģimenē. Kā jau minēju, tie ir augi, kas tiek uzturēti brīvi, intuitīvi, nesekojot striktām šķirņu uzturēšanas instrukcijām un tiem bieži vien pat nav šķirnes vārda, vien šaurā lokā lietots apzīmējums, piemēram, Almas tantes gurķi, cara Nikolaja pupas vai Kārļonkuļa kartupeļi. Oficiāli reģistrētās dārzaugu šķirnes, no kurām tiek iegūtas sēklas vai tās tiek pavairotas veģetatīvi, neietilpst mantoto kultūraugu kategorijā. Par tam rūpējas šķirnes selekcionārs vai gēnu banka.

Mantoto kultūraugu
sēklu lolotāju mācības
un
sēklu maiņa plānota
2021. gada 16. janvārī

Reģistrēšanās līdz trešdienai 14. janvārim

https://ej.uz/SekluLolotaji

Uz tikšanos,
Sandra Stabinge

>>>|||<<<

Par mantotiem kultūraugiem veidojam speciālu mājaslapu:

https://growingseedsavers.org/

 

Ekspedīcijās apzinājām Latvijas mantotos kultūraugus

 

Lai apzinātu senos kultūraugus piemājas dārzos un veicinātu to pavairošanu un audzēšanu, 2019. gada jūlijā un augustā notika ekspedīcijas vairākās vietās Latvijā.

 

Latvijas Permakultūras biedrības organizēto ekspedīciju dalībnieki apmeklēja individuālos dārzus  pie Rīgā – Daugmalē un Doles salā, Latgalē Aglonas novadā un Kurzemē Liepājas un Durbes novados, lūkojot pēc augiem, kuru sēklas gadu no gada dārznieki saglabā un lolo jau ilgstoši vai pat turpina vecāku un vecvecāku iesākto.

Ekspedīcijās meklēja ilgi audzētus cukurzirņus, ģimenes sīpolus, laika pārbaudi izturējušas kartupeļu šķirnes, vectēva cūku pupas un citus kultūraugus.

“Sēklu lolotāji ķērušies pie darba un turpinās audzēt pašmāju senos kultūraugus, lai saglabātu tās mūsu un nākamajām paaudzēm un lai ēstu garšīgi šodien,” norāda Sandra Stabinge, sēklu lološanas kustības aizsācēja.

Mūsdienās, lauksaimniecībai kļūstot arvien intensīvākai un industriālākai, audzēto kultūraugu šķirņu klāsts ir dramatiski samazinājies. Seno kultūraugu audzēšana palīdz veicināt bioloģisko daudzveidību kultūraugu pasaulē. Tāpat būtiski, ka kultūraugi, ilgstoši audzēti vienā vietā, pielāgojas konkrētajiem augsnes un klimatiskajiem apstākļiem, kļūstot izturīgāki un nodrošinot labākas ražas, un tādējādi audzētājiem sniedzot arī zināmu neatkarību. Ne par velti ir teiciens, ka audzēt savu pārtiku ir tā pat kā drukāt savu naudu.

Pašlaik strauji zūd zināšanas par kultūraugu šķirņu saglabāšanu, tāpat arī sēklu ievākšanas praktisko pusi. “Katru gadu Latvijas lauki kļūst nabagāki un vienādāki gan lauksaimniecības industrializācijas, gan sēklu brīvu kustību ierobežojošas likumdošanas dēļ. Lai noturētu kultūraugu bioloģisko daudzveidību, nepieciešams tos kultivēt, laist apritē to ģenētisko materiālu, lietot tos. Mums ir nepieciešamas zināšanas un sēklas, lai mūsu pārtikas sistēma spētu saglabāties lokāli pašpietiekama, daudzveidīga un droša tajās graujošajās pārmaiņās, kas plašā mērogā sāk iezīmēties gan vides, gan sociāli-ekonomisko faktoru ietekmē,” skaidro Sandra Stabinge.

Dārzu īpašniekus, kuri audzē senos (vismaz 30 gadus) kultūraugus, aicinām atsaukties jau iepriekš un sazināties ar Latvijas Permakultūras biedrību pa tālruni 29259942 vai, rakstot uz e-pastu riekstotaji@gmail.com.

 

  1. gadā pirmo reizi sēklu lolotāju domu biedru grupa rīkoja semināru “Sēsim nākotni!”, kura ietvaros tika izveidota sadarbību ar Latvijas Ģenētisko resursu centru, zinātniskiem institūtiem un citām iestādēm daudzveidības veicināšanai. Kopš tā laika ir nodibināta pirmā sēklu maiņas istaba Ikšķiles Brīvajā skolā un ik gadu tiek rīkota sēklu apmaiņa, kā arī šī tēma tiek popularizēta presē. Kopš 2017. gada Latvijas Permakultūras biedrība darbojas Nordplus projektā “Audzēsim sēklu audzētājus” sadarbībā ar Dānijas sēklu glabātāju apvienību, Lietuvas dabīgās lauksaimniecības institūtu un Igaunijas sēklu daudzveidības biedrību “Maadjas”. Projektu finansē Ziemeļvalstu Ministru padome programmā NORDPLUS. Projekts turpināsies līdz 2020. gada maijam.

->>>|||<<<-

 

Sēklas ir mūsu kultūras mantojums.

Paaudžu paaudzēm zemkopji ir bijuši sēklu glabātāji un tautas selekcionāri, kuri uzturēja ģenētisko daudzveidību atlasot labāko augu sēklas nākamā gada sējai. Tas nodrošināja kultūraugu pielāgošanos vietējiem klimatiskiem un augsnes apstākļiem. Sēklu daudzveidība un savstarpējā zemkopju mainīšanās ar sēklām deva daudzveidību pārtikā un uzturvielās, pat tajās reizēs, kad kādai šķirnei piemetās nelaime.

Sēklas var uzskatīt par kultūrvēsturisko mantojumu ģimenes, ciemata, novada, valsts un pasaules līmeņos. Svarīgi atcerēties, ka sēklas vienmēr ir ceļojušas un mainījušās. Daudzas tautas mantojuma šķirnes ir sen ieceļojušas no citām valstīm (piemēram, kartupeļi, tomāti), citas tikai nesen pielāgojušās vietējiem apstākļiem. Visas šīs škirnes ir daļa no dabas daudzveidības, kā atsevišķi mirkļi dabas evolūcijas procesā.

Par tautas mantojuma šķirni uzskata tādu, kura tajā apgabalā dzīvojusi vismaz 30 auga paaudzes.

Ja Tev ir, vai zini kādu, kam ir vismaz 30 gadus Latvijā auguši kultūraugi, piereģistrē šeit: https://docs.google.com/forms/d/e/1FAIpQLSeVYulgpRROChxZPZ8efx8Csvo8s7YPVBQgP3w0PY-bRR6sfQ/viewform?usp=pp_url

 

Kas ir ģenētiskā erozija?Skirnu samazinasanas koks

Pēdējā gadsimtā, paļaujoties vairāk uz zinātnieku un komercfirmu selekcijas procesu piedāvātajām sēklām un šķirnēm, lauksaimniecības kultūraugu daudzveidība ir stipri sašaurinājusies. 2008. gadā Pasaules Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (FAO) atzina, ka 20. gadsimtā ģenētiskā daudzveidība lauksaimniecībā sarukusi par 75%, un augu ģenētiskie resursi zūd 1-2% gadā. (Jeb izmirst kā mamuti, ko atjaunot vairs nav iespējams nekā). Arī Eiropā ir izzudušas neskaitāmas vecās šķirnes un varietātes (landrace), kuras iegūtas tautas selekcijas ceļā. Šobrīd lielākā daļa cilvēces uztura nāk no tikai 12 augu un 14 dzīvnieku šķirnēm. Tik liela paļaušanās uz dažām šķirnēm ir bīstama gan ekoloģiskā, gan ekonomiskā ziņā.

 

Kam pieder sēklas?

Šodien, pēc sabiedrisko organizāciju aplēsēm, 67% pasaules sēklu pieder tikai pasaules 10 lielākajām sēklu firmām. (avots ETC Grupa 2008)

Taču sēklas ir visas dzīvības pamats, tāpēc daudzi cilvēki uzskata, ka tās nedrīkstētu būt komercfirmu monopola īpašumā, bet tām būtu jāpaliek zemkopju un dārzkopju rokās.

 

Kādi ģenētiskie resursi ir Latvijā?

Ex-situ kolekcijas: Latvijas ģenētiskie resursi (ĢR) tiek glabāti Latvijas Sēklu bankā un lauku kolekcijās dažādos lauksaimniecības institūtos. Gēnu bankā atrodas 2000 dažādi paraugi, un , kopā ar lauku kolekcijām, Latvijas augu ĢR ir pārstāvēti ar vairāk kā 3000 paraugiem.

In-situ saglabāšana. Daudzi zemkopji un mazdārznieki Latvijā nodarbojas ar sēklu saimniecību amatieru līmenī, taču bieži neatzīstam to kā vērtību. Līdz ar to izzūd senču lolotie augu un dzīvnieku veidi. Piemēram, cukurzirņi, pupiņas, lauku pupas, ģimenes sīpoli, ķiploki, senas ābeļu, mājputnu un mājlopu šķirnes. Mums jāapzinās to vērtība, jāapzin, kas vērtīgs vēl kaut kur atrodas, un jānovērtē šo cilvēku darbs!

 

Kādus risinājumus ierosinām???

Ģenētiskā erozija lauksaimniecībā ir problēma, ko varēsim risināt tikai kopīgiem spēkiem:

  • Patērētāji: Meklējiet daudzveidību savā pārtikas grozā un izvēlieties vietējo zemkopju audzēto. Izmēģiniet receptēs tautas mantojuma šķirņu augus!
  • Mazdārznieki un zemkopji: Atlasiet un mainieties ar sēklām! Tas veicina daudzveidību, palīdz attīstīt tautas mantojuma šķirnes, sniedz aizsardzību pret slimību/kaitēkļu izplatīšanos un klimata pārmaiņām, paplašina zemkopju un patērētāju izvēles iespējas, dod neatkarību no sēklu monopola, stiprina zemkopju savstarpējos sociālos tīklus un rada gultni ekonomiskām inovācijām.
  • Pavāri: Izmēģiniet jaunas receptes no tautas mantojuma šķirnēm! Popularizējiet tās savās kafejnīcās!
  • Zinātnieki: Sadarbojieties ar zemkopjiem un mazdārzniekiem tautas mantojuma šķirņu saglabāšanā lauku sētās un dārzos!
  • Likumdevēji un izpildītāji: Veiciniet mazdārznieku un zemkopju pieeju tautas mantojuma šķirnēm un iespējas laist apritē šo škirņu sēklas un paraugus!

Sēklu lolotāju organizācijas Eiropā:

Arche Noah Austrijā

ProSpecieRara Šveicē

Filma “Kādas sēklas stāsts”: https://www.seedthemovie.com. – angliski

Informācijas avots: 2011. gada semināra “Sēsim nākotni” buklets.

 

info par projektu: www.skoludarzi.net
seklu lolotaju reģistracija: http://riekstotaji.lv/seklu-lolosana/

->>>|||<<<-

 

Mājaslapa mantotiem kultūraugiem.