Aicinu Līgot, svinēt šos īpašos svētkus, saplūst ar dabas maģiju un smelties spēku.
Praksē ne reizi vien pārbaudīts, ka izdevušies svētki mielo dvēseli, ienes sirdī gandarījumu, vairo enerģiju.
Pat iedomājoties vien Līgo svētkus, mēs iekšēji smaidām, vai ne?

Kur mīt Jāņu nakts maģija?
Kā to vairot?
Kas rada to, ka, domājot vien par šiem svētkiem, noskaņojums mūsos ceļas — mēs “pieslēdzamies” prieka, mīlestības un dzīvības enerģijas avotam?

Manuprāt, atbilde ir pavisam vienkārša — tā ir mijiedarbība starp vīrišķo un sievišķo, starp “+” un “-“, tas rada enerģiju, dzīvību, briedina augļus dārzā un tīrumā.

Mums ir ļoti bagāts tautas mantoto tradīciju pūrs, no kura smelties veidus, kā šo enerģiju vairot, kā radīt pašiem sev svētkus, nemeklēt un negaidīt no kāda cita, ka viņi to mums atnesīs. Tamdēļ pati cenšos svinēt, lai kāda dzīve visapkārt, noskaņoties svinēšanai un svinēt, tad svētki paši nes. Esmu pat piedzīvojusi tādu brīnumu, ka Līgo vakarā, pirms saulrieta, esmu pavisam pārgurusi, tā, ka gandrīz stāvus varētu iemigt, kur nu vēl vadīt līgošanu…, bet, kad sākam svinēt, svētki burtiski aiznes līdz pašam saullēktam un rīta peldei. Nogurums ir pazudis, tā vietā dzīvesprieks, rotaļīgums un svinīgums.

<p>->>->>>|||<<<-</p>->>

 

Īsi uzrakstīšu mūsu svinēšanas pamata lietas – iedvesmai. /Nepretendēju uz pareizumu vai autentiskumu nemaz, vienkārši dalos ar savu pieredzi./

Svētku sagatavošanā maksimāli piedalās VISI, labi sākt jau no rīta, pusdienlaikā.
* Vīri atnes ozolu zarus vainagiem un vijām, pīlādžu zarus durvīm un dobēm, sagatavo lāpas, saliek ugunskuru un izveido 3 meiju vārtus: vienus, kur saule riet, otrus, kur lec, trešos Jāņu bēniem; rietumu vārtos iekar pērno vainagu aizdedzināšanai.
* Sievas iet pļavā lasīt zāles vainagiem un žāvēšanai tējai.
* Plkst. 18.00 vienkāršas vakariņas, kam seko nokopšana, pucēšanās, vainagu vīšana, trejdeviņu ziedu lasīšana īpašajam Jāņu pušķim ar vēlmēm.
* Līdz plkst. 21.00 visi sapucējas svētku tērpos, rotājas ar vainagiem un beidz visus gatavošanās darbus. Iet cauri Jāņu vārtiem, mazgājas ar skaidru ūdeni un pārtop par Jāņu bērniem.
Sumina Jāņus, uzliekot vainagus, aplīgo dārzus, ozolu.
* Plkst. 22.00 gatavojas saules pavadīšanai.
* Plkst. 22.19 saule Ikšķilē noriet (Austrumlatvijā agrāk, Kurzemē vēlāk, katrā vietā ietekmē kalni un koki to brīdi, kad saule nav vairs redzama). Kad saule norietējusi, aizdedzina pērno vainagu rietumu vārtos un Jānis vai saimnieks nes uz lielo ugunskuru, kuru aizdedzina ar dziesmām. Tad laiks trejdeviņu ziedu pušķa dedzināšanai un vēlmju palaišanai.

Tam seko svinīgais mielasts – katrs Jāņu bērns cienā visus ar pašu sagatavoto cienastu, sakot kādu labu vēlējumu, tas ir laiks aprunāties.

Būs jau satumsis un pēc noskaņojuma un varēšanas tumšo nakts daļu piepilda ar dziesmām, rotaļām, dančiem un rituālām izdarībām.
* Reiz kādos svētkos sajutu, ka pūdeles (uguns pacelšana kārts galā) bija zīme, ka mājas ļaudis ir savas svinīgās darbības veikuši un ir atvērti ciemiņiem, tagad gan viss ir savādāk. :).
* Vairākus gadus sievišķības vairošanai esam dejojušas vainagu deju un vīri savai izveicībai dancinājuši degošas lāpu – zemāk par tiem precīzāk uzrakstīju.
* Pašā tumšakajā nakts daļā nesagurt un neiemigt palīdz danči, spēles, rotaļas (Mazais Jānis lielais Jānis, Šurp jāņa bērni, Pinu pinu sietu u.c.)

Kad jau gaisma svīst parasti dedzam sievu ugunskuru – sadedzinām pērnos vainagus un pērnās tējas kopā ar visiem kreņķiem, pēc tam uzliekam svaigās zāles un attīramies baltajos dūmos – tas ir tas īstais ugunskurs, kuram visi lec pāri veselībai. 🙂
Protams, sagaidām sauli un peldamies Daugavā!

Katru gadu kaut kas cits ir īpašās “jāņu sajūtas kulminācija” – reiz ar mūsu jauniešiem un bērniem spēlējām “Sasaldētos”. Kad nakts tumsā spontāni vienojāmies, ka puiši ķer meitenes un otrādi, parādījās “tā īstā jāņu sajūta”, kuri bērni visa gada garumā atceras, kamdēļ grib svinēt atkal.

Kādu citu gadu visīpašākā ir bijusi saules rietēšana miglājos, citreiz vīru pelde dīķī ar uguni uz plosta, lielo bērnu pirmais uznāciens kā danču muzikantiem, vai “Dindaru dandaru” rotaļa pie ozola, vai rasas vākšana no rīta un zemes spēka sajušana guļot kailam zālē.

Svinam svinam — kā Pērkona Zaļajā dziesmā “tik cik būs uguņu uz katra kalna – tik ilgi mēs dzīvosim”!

->>>|||<<<-

Sievām un meitām vainagu deja, vīriem un puišiem lāpu dancināšana.

• Nepieciešams laiks, lai iemācītos vai atkārtotu dziesmas jo agrāk sāk, jo raitākas svinības.
  Rersursi — tīmeklī:
  •  Katrīnas Riekstiņas sakārtotais krājums /Meklētājs atradīs PDF failu/.
  • grāmata 3×9 jāņi, kura ir QR kodi dziesmu melodijām
  • Līgas Reiznieces veidotais krājums 
• Padalīšos ar divām tradīcijām, kuras esmu aizguvusi no citiem svinētājiem. Mums patīk, varbūt Jums noder. 🙂Sievas un meitas nostājas aplī un dzied dziesmu:

  Sapinu, sapinu vainadziņ

  Visādāmi zālītēm.

  Ne tas vīta saulītē,

  Ne pelēja rasiņā.

   

  Pa vienai iet apļa vidū un apdejo riņķi, tad uzliek savu vainagu galvā nākamajai un viņa dejo apļa vidū. Tā dara visas — pēdējai būs vainagu tornis. Pēc tam atpakaļ, kamēr katra tiek pie sava vainaga.

  Par sajūtām nerakstīšu – tikai to – ir vērts pamēģināt. 🙂

   

  Vīri un puiši dancina degošas lāpas.

  Vīri sastājas aplī, dod no rokas rokā degošas lāpas. Sākumā vienu lāpu padod blakus stāvošajam, tad pamet, otrs ķer, tad vienu izlaižot. Ja izveicība un koncentrēšanās ir, tempu un sarežģītību palielina. Mazie puiši iesākumā var piedalīties, pēc tam drošības nolūkos izstājas, kad paaugies un pilnveidosies prasmēs, varēs piedalīties. Ir nepieciešams fokusēties, ir bailīgi — tieši tas jau vairo vīrišķības spēku!

  Sievas malā vēro, dzied un domās, sajūtās atbalsta, lai vīriem un dēliem izdotos.