Mūsu auksti spiestai rapšu eļļai NEPIESĀTINĀTO taukskābju saturs ” BIOR” veiktajās analīzēs : Salīdzinājumam: olīveļļā :

alfa -linolēnskābe (omega3) 10.8 % / olīveļļā (omega3) vidēji 1 %
linoskābe ( omega 6) 19.4 % / olīveļļā linoskābe ( omega 6) vidēji 8 %
oleīnskābe (omega 9) 63.7 % / olīveļļā oleīnskābe (omega 9)  vidēji 75 %

PIESĀTINĀTĀM taukskābēm atliek vien 6 %, olīveļļā to ir ~16 %

Pastāv uzskats, ka auksti spiesta eļļa ātri oksidējas.
Mūsu metāla pudelēs rapšu eļļai pēc gada šis peroksīda skaitlis ir vien 5.7 (norma ir ne vairāk kā 15)
Linsēklu eļļai pēc 6 mēnešiem – 1.83

Analīžu rezultāti pielikumā.
Kalna_Rēķi_laboratorijas_dati

Dažādi raksti internetā par rapšu eļļu :

http://www.iemilirapsuellu.lv/rapsu-ella-veselai-sirdij/

http://www.iemilirapsuellu.lv/vilks-nav-tik-melns-ka-to-male/
“Kas ir interesanti, rapšu eļļā viennozīmīgi ir vismazāk “slikto” piesātināto taukskābju. Līdz pat divām reizēm mazāk nekā olīveļļā vai saulespuķu eļļā.”

http://mia.lv/kadel-rapsu-ella-ir-tik-vertiga/
Auksti spiestai eļļai esot izteikta smarža un garša, mūsējai šķiet, ka tā nav.
Krāsas ziņā atšķiras ziemas rapšu eļļa no vasaras rapšu eļļas. Ziemas rapsis – gaišāks. Garša drīzāk pēc riekstiem… Nav izteiktas smaržas.
Rafinēšanas procesā eļļa tiekot attīrīta no kaitīgiem piemaisījumiem, kuri sēklās rodas ” asimilēšanas rezultātā, to novākšanas un žāvēšanas laikā”.
Ja negrib no viena ha novākt 3-4 un vairāk tonnas un nepūš virsū šīs kaitīgās vielas, tad augam nav ko asimilēt un nevajag attīrīt…

Līdz ar to šādam apgalvojumam mēs nepiekrītam:
” Galvenā atšķirība starp eļļām, kas rodas šo divu procesu gala rezultātā, ir viegli nosakāma. Nerafinētu eļļu iegūst ar aukstās spiešanas metodi (olīveļļa extra virgin, linsēklu eļļa, dažas rapšu eļļas), un tai ir izteikta smarža un garša. Rafinētā eļļa (lielākā daļa no mūsu tirgū pieejamām rapšu eļļām) ir ar minimālu smaržu un ļoti neizteiksmīgu garšu, tāpēc to var izmantot daudzu ēdienu pagatavošanā (pat mīklas izstrādājumiem) – tā neietekmē, bet gan izceļ ēdiena dabīgo aromātu.”

Pirmkārt jau spiešanas metodes atšķiras: mūsējā ir visvienkāršākā – gliemezis sēklas dzen uz priekšu un izspiež – kā “padomju” laika sulas spiede.
Lielražotāji ar tādam neniekojas…
Ir spiešanas metodes, kur pirms spiešanas sēklas karsē un maļ, tad centrifugē.
Pēc idejas arī šeit var pārāk neuzkarsēt – būs auksti spiesta eļļa, bet tiklīdz sāk centrifugēt, šūnu līmenī izmainās struktūra (tas attiecas uz jebkuru šķidrumu arī ūdeni), iespējams, ka arī garša un smarža mainās.

Sandra un Juris